Ingrīda Zīriņa. Karaliskais gads

Last changed on Tr, 25/03/2020 - 14:27

Stāsts būs par leģendāro Zviedrijas karaļa braucienu no igauņu zemēm līdz pašai Rīgai! Interesanti būtu uzzināt, izkāpa vai neizkāpa karalis uz perona Valmieras stacijā? Vieni apgalvo, ka - jā, citi, ka, šis cieņas apliecinājums valmieriešiem tomēr gājis secen... Ar laiku šīs augstdzimušās personas un viņu pavadošās svītas sagaidīšanas norise folklorizējās, fantāzijai mijoties ar patiesību, bet, kā jau vienmēr ir izvēle – ticēt vai neticēt!

PĀRI JŪRAI

1929. gads. Piektdiena. 31. maija populārā preses izdevuma „Brīvā Zeme”, 119. numura ievadlapa intriģēja lasītājus ne vien ar jaunākajām ziņām par Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgala audienci pie Zviedrijas karaļa Stokholmā, publicējot abu pušu atvadu runas, bet arī jau ar diezgan detalizētu izklāstu plānotajai pretvizītei pēc mēneša. Zem virsraksta „Zviedrijas karaļa viesošanās Igaunijā un Latvijā” ikviens varēja uzzināt, ka karalis Rīgā ieradīsies jau pēc mēneša, 29. jūnijā. No Stokholmas karalis izbrauks ar bruņu kuģi „Sverige”, ko pavadīs militārais kreiseris „Droting Viktorija” un 4 mīnu kuģi. Rēveles (Tallinas – preciz. I.Z) ostā eskadra iebrauks 27. jūnijā, pulksten 10 no rīta. Viņam pretī izbrauks Igaunijas valsts galva, kas uz sava kuģa uzņems karali un viņa svītu 6 personu sastāvā; svītā ietilps karaļa galma maršals, ārlietu ministrs, karaļa sekretārs, 2 karaļa adjutanti un 2 augstāki valsts ierēdņi. Ostā augsto viesi sagaidīs valdības locekļi, diplomātiskais korpuss, pilsētas valde un augstākie Igaunijas armijas virsnieki. Goda sardzē stāvēs karaskolas audzēkņi. No ostas karalis dosies uz Katrīnlejas pili, kur tas uzturēsies savā viesošanās laikā. Pēc brokastīm karalis apskatīs pilsētas ievērojamākās vietas, bet vakarā Igaunijas ārlietu ministrijā notiks svinīgs bankets, kurā piedalīsies ap 120 cilvēku.

Otrā viesošanās dienā, 28. jūnijā paredzēta Igaunijas armijas militārā parāde, kurai sekos liela pieņemšana pilī, vēlāk arī pilsētas un tās apkārtnes apskate. Maršrutā būs arī izmaiņas: "Kā tagad noskaidrojies, karalis uz Narvu nebrauks, bet tās pašas dienas vakarā izbrauks uz Rīgu. Vēl nav noskaidrots, kā karalis brauks uz Rīgu – pa dzelzceļu vai jūru. Rīgā karalis tad ieradīsies 29. jūnija rītā.”

Valmieras dzelzceļa stacija svētku rotā 1929. g. 29. jūnijā.

SVĒTKU ROTĀ

Maijam sekojošais jūnija mēnesis paiet drudžainā pirmssvētku interesē par Zviedrijas vēsturi, konstitūciju, politiku, ekonomiku, bijušajiem un esošajiem valstsvīriem, īpaši, protams, par pašreizējo karali un viņa dzīvesbiedri, Viņas Augstību, karalieni Viktoriju. Latviešu prese neskopojas ar cildinājumiem Gustavam V kā Skandināvijas valstu līderim, - tālredzīgam, atsaucīgam un saprātīgam valdniekam. (Tobrīd Gustavs V valda jau 22 gadus un ir vecākais valdnieks pasaulē; viņam 71 gads – preciz. I.Z.). Neskatoties uz cienījamo vecumu, teicams tenisa spēlētājs. Liels sporta atbalstītājs. Lai būtu lietas kursā par karaliskās vizītes norisi, Tallinā uzturas vairāki latviešu žurnālisti. Arī „Brīvā Zeme” nosūtījusi savu speciālo korespondentu uz kaimiņvalsts galvaspilsētu. Tas neskopojas ar uzslavām par tur redzēto – „Iespaidīga Zviedrijas karaļa uzņemšana!” (Nr. 141.), un pa telefonu 28. jūnija vakarā redaktoram ziņo: „vakarā pēc atvadīšanās mielasta, karalis Igaunijas valsts vecākā pavadībā atklātā automobilī devās uz staciju, lai pulksten 10.20 ar vilcienu dotos uz Rīgu”. Viss nākamās dienas, sestdienas, 29. jūnija speciālizlaiduma numurs (Nr. 142.) tiek veltīts gaidāmajam vēsturiskajam notikumam. Zem virsraksta „Latviešu un zviedru tautas savstarpējā manifestācija sākusies!”, reportāža „Pretim zviedru viesiem”, kurā pausts neviltots un sirsnīgs atzinums, ka „kad mēs kādu uzņemam, mēs viņu uzņemam ar visu savu sirdi, ar visu, kas mums ir”, un, tālāk sniegts plašs apraksts par paveikto, lai godam sagaidītu zviedrus.

„Stacijas jau greznojušās. Zaļo mētru un mūsu cēlākā koka – ozola lapu vītnes pušķo staciju sienas un logus, brālīgi plivinās Zviedrijas un Latvijas karogs. Kā jau daiļākā, vairāk greznojusies Sigulda, bet arī Valmiera ir vienos zaļumos. Patīkami redzēt, ka dzelzceļa ēkas vienādi uzspodrinātas izturīgajā pelēkā krāsā, kā ceļš uzposts un pārbrauktuvju stabiņi balti spīd uz zaļā fona. Pievakarē vilciens pienāk Valkā. Pilsētā, kur latvieši ar igauņiem visciešāk kopā dzīvo, vienīgi raibais „šlagbomis” ielu galos liek atcerēties robežu. Valka ir mūsu pirmā ziemeļu pilsēta. Valka būs arī pirmā, kura apsveiks augsto viesi: vītnēm greznojas stacija un iet kareivji, kas stāvēs goda sardzē. Klusajā vakarā izskan Rīgas skolotāju institūta audzēkņu kora pēdējais dziesmu sadziedājums. Tad apklust viss, tikai kāds nomaldījies ods vēl klusi sīc.... Bet retu un augstu viesu gaidītāju nakts ir īsa. Jau ar pirmo gaišumu mostas Valka. Saulaina aust svētku diena. No sagaidītājiem pirmie stacijā pienāk skauti. Tad košajos tautas tērpos nāk skolnieces un organizācijas. Stacijas priekšā nostājas Rīgas skolotāju institūta koris, tad 8. Daugavpils kājnieku pulka goda sardze ar karogu un orķestri, sabiedriskās darbinieces, aizsardzes, skauti un skolu jaunatne. Attālāk stāv vietējie iedzīvotāji, kas sāka pulcēties jau pirms sešiem. Ļaužu nosēta, arī gaisa tilta uzbrauktuve. Labāk ātrāk, nekā par vēlu, un jau pulksten 6 visi ir savās vietās. Skolēnu rokās raibā rindā plivinās zili dzeltenie un sarkanbaltsarkanie karodziņi, mazās meitenes māj ar ziedu pušķiem. Svētku tērpā, ar zviedru un latviešu karogiem un zaļumiem – greznojusies arī lokomotīve, kas Valkā sagaida augstā viesa vilcienu, lai vestu viesus uz Rīgu. Pulksten 6.15 no Valkas atiet drošības vilciens, rit tā pēdējā pārbaude. Drošības vilciens iet pirms karaliskā vilciena 45 minūtes, bet jau visās stacijās sapulcējušies gaidītāji.

Pēc Valkas nākošā greznotā stacija ir Saule. Viņa uzposusies ļoti mīļi, labi izdevies dekorējums ar bērziņiem. Strenčos rindā stāv mazi skolas bērni, turpat svinīgi nostājušies arī pieaugušie sagaidītāji un aizsardzes. Vilciens iet tālāk. Valmierā drošības vilciens pienāk pulksten 7.10. Stacijas perons jau ļaužu pilns. Stāv skolēni ar karodziņiem, Valmieras aizsargu pulka orķestris, kas karaliskam vilcienam garām braucot spēlēs maršu, turpat arī vietējā administrācija ar apriņķa priekšnieku J. Ķīseli, organizācijas un tauta. Ieņemtas visas labākās vietas, bet ļaudis nāk arvien klāt.

Pirms vilciena pienākšanas. Valmieras Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības biedri svinīgajā Goda sardzē dzelzceļa stacijā 1929. gada 29. jūnijā. Fotogrāfs J. Oše.

Valkā karaliskais vilciens pienāca pulksten 6.45. Vilcienam ieejot Valkas stacijā, augsto viesi sagaidīja 8. Daugavpils kājnieku pulka goda sardze. Vilciens šeit nostāvēja 20 minūtes. Uz perona izkāpj Zviedrijas karaļa svītas locekļi un iepazinās ar mūsu valdības karalim piekomandētiem ierēdņiem, kā arī apskatīja sagaidītāju rindas. Vilcienam atejot, goda sardze atkal sveicināja, bet vairāk kā 200 dziedātāji noskandināja „Pūt vējiņi”. Valkā atķēdē igauņu sardzes un pavadoņu vagonus, un pie karaļa vagona durvīm nostājas mūsu kareivju goda sardze no Rīgas kara apriņķa. Pa ceļam stāv aizsargu goda sardze, pa 4 aizsargiem uz katra kilometra. Pa ceļam vilciens pietur tikai Cēsīs un Siguldā, tomēr visās stacijās, Strenčos, Valmierā, Lodē un līdz pat pašai Rīgai uz staciju platformas sanākušas skolēnu un biedrību delegācijas, valdības iestāžu pārstāvji. Skolēni māj ar karodziņiem. Valmierā aizsargu orķestris garāmejošo vilcienu apsveic ar skaisti nospēlētu maršu, bet kuplā skaitā sanākušie ļaudis māj lakatiņiem.” Apsteidzot notikumus, jāteic, ka karaļa vilciens piestāja netālajās Cēsīs, kur uzkavējās 5 minūtes un Siguldā, kur tas stāvēja 8 minūtes un tad jau galamērķis - Rīga, bet tas jau būs cits stāsts! Tomēr, neskatoties uz neglaimojošo faktu, ka mūsu pilsētai bija noskausts gods uzņemt kaut uz dažām minūtēm prominento viesi, starp valmieriešiem bija kāds vīrs, kuram ieņemamais amats deva iespēju personiski nodot Viņa augstībai sveicienus ne vien valmieriešu, bet arī visu apriņķa iedzīvotāju vārdā!

PĀRSTĀVOT VALMIERU

Jau mēnesi iepriekš, minētajam notikumam rūpīgi gatavoja vietējās amatpersonas. Viens no tiem, kuriem bija iespēja sarokoties ar titulēto augstdzimušo personu, toreizējais Valmieras apriņķa valdes priekšsēdis Gothards Caucis. Kā noritējusi smalko manieru apgūšana, uzzināju, pārlapojot viņa atmiņu grāmatu „Viena latvieša stāsts mūža svētdienā” (Rīga, 2015. - 266.-268.lpp.): „Slapjajam 1928. gadam sekoja karaliskais 1929. gads. Saulainā vasarā Latvijā ieradās Zviedrijas karalis Gustavs. Zviedru laiki vidzemniekiem bija palikuši labā atmiņā, un tāpēc arī vidzemnieki augsto viesi godam sagaidīja un pavadīja, kad tas no Valkas cauri Vidzemei brauca vilcienā uz mūsu galvaspilsētu Rīgu. Stacijās karali sveica ļaudis un organizāciju pārstāvji ar gavilēm un ziediem, bet Rīgas pilī ieradās audiencē Vidzemes apriņķu valžu priekšsēži.

Pietuvoties karalim nebija viegli. Tā bija māksla, kurā kādu mēnesi vingrinājāmies Ārlietu ministrijas speciālista vadībā. Tur nederēja vairs ne mans kādreizēja gana vieglums, nedz zemnieciskais smagums, nedz arī ķeizariskais gvardes platais solis. Soļošana gluži vienkārši vairs nederēja, tās vietā mācījāmies uz priekšu un atpakaļ iet dejojot. Tā puspagriezieniem, lēni un viegli kā grācijām karalim bija jātuvojas un tāpat no tā jāattālinās. Kamēr atrodies audienču zālē, nedrīksti ne uz brīdi izlaist karali no savām acīm. Arī tērps bija jāpielāgo etiķetei. Mēs, visi pieci Vidzemes priekšsēži, ilgi pūlējāmies un braukājām uz Rīgu, iekams sameklējām un saskaņojām drānu ketovejiem un biksēm, vienādojām „katliņus” (īpaša piegriezuma svārki un cepure – preciz.), veļu, kaklasaites, baltus cimdus, zeķes un apavus. Kad nu tas viss bija sagādāts un pagatavots, tad stājāmies ierindā, lai speciālists mūs apskatītu un novērtētu. „Labi”, viņš teica, „varat cerēt uz Vāzas ordeni.” Tiešām, tas tika solīts pat oficiāli, taču līdz šai dienai saņemts, vēl nav. Kas vainīgs – nezinu. Tikai zinu to, ka „solīts makā nekrīt”.

Karalis Gustavs V, pagara auguma sirms vīrs, mūs pieņēma savas svītas un mūsu sūtņa Kārļa Zariņa klātbūtnē. Mēs pasniedzām valdniekam pateicības adresi, iepriekš to nolasot. To noklausījies, karalis saņēma adresi un to nodeva savam maršalam, bet pats mūs uzrunāja, roku katram spiezdams, pateikdamies un vaicādams, kāda „apriņķa prezidents” katrs ir. Viņš, braukdams cauri Vidzemei, redzējis auglīgus laukus un pārliecinājies, ka tie spējot paēdināt vēl daudz vairāk cilvēku, nekā tur tagad esot. Audiencei beidzoties, karalis no mums atsveicinājās, roku atkal, katram spiezdams un sirsnīgi acīs skatīdamies. Šis zviedru karalis ar savu vienkāršību mums atgādināja savu priekšteci – „zemnieku ķēniņu” Kārli XI, kas 17. gadsimtenī, apciemodams Vidzemi, ēdis zemnieku sētās kopā ar viņiem pie viena galda.”

 

Gothards Ādolfs Caucis. Pirmskara Latvijas pašvaldību darbinieks, Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Valmierā strādāja no 1928. g. VII. līdz 1930. g. XII.