Gunārs Ziema. Rūjienas novada izloksne

Last changed on Ot, 21/05/2019 - 09:44

Gunārs Ziema savā 85. dzimšanas dienā. Foto no "Rūjienas Vēstneša" arhīva

 

Gunārs Ziema

1927.05.31. – 2013.05.23.

Ne reizi vien Gunārs teica, ka Liktenis ir bijis viņam žēlīgs. Patiesi – kara dzirnakmeņos izmaltam, atgriezties dzīvam, mūžu nostrādāt atbildīgajā skolotāja darbā un mūža nogali pavadīt rosīgi, gan ļaujoties saviem hobijiem, gan pagūstot atstāt nenovērtējamu un nepārspētu ieguldījumu Rūjienas novada kultūrvēstures izpētē, – vai tas nav daudz? Jā, Liktenis bija vēlīgs, un Gunārs neizniekoja ne mirkli.

Dzīves pēdējie 20 gadi viņa personībai ļāva izpausties viskrāšņāk. Viņš spēlēja klavieres, ceļoja, papildināja savu ievērojamo un daudzus desmitus gadus krāto pastmarku kolekciju, interesējās par novada un valsts kultūras notikumiem, bija ļoti erudīts un vispusīgs. Viņš vāca un apkopoja novadpētniecības materiālus, tostarp dodoties uz Latvijas Valsts arhīvu kā uz darbu kopumā vismaz astoņus gadus, un visu to darīja ar lielu atbildības sajūtu, kas viņa atstātajam novadpētniecības mantojumam garantē augstu kvalitāti.

Lielu daļu savas radošās darbības Gunārs veltījis novada laikraksta «Rūjienas Vēstnesis» atjaunošanā un izdošanā. Ar vēlmi saskatīt visā labo un slavējamo viņš rakstīja par novada kultūras notikumiem un ļaudīm. Viņš mācēja saskatīt skaistumu pat sīkumos. Viņš rakstīja ne tikai par ceļojuma iespaidiem tālās zemēs un atmiņu ceļojumiem vairumam lasītāju eksotiskajos pirmās brīvvalsts laikos, bet aprakstīšanas vērts bija pat skats pa logu, gan ceļš līdz dārzam, kur olis, saules staru uztvēris, mirdz kā dimants. Tieši akmeņi, Gunāram kā ģeodēzistam pēc izglītības un aicinājuma, bija mūža nogales viens no lielajiem darbiem, publicējot daudzus izzinošus un tajā pašā laikā literāri saistošus stāstus par akmeņiem, kuru kolekcija arī bija viņa hobijs. Apkopot akmeņu stāstus grāmatā diemžēl palika tikai kā iecere.

Interesanti, ka Gunāra, kā jau matemātikas skolotāja, ieradums pasauli un notikumus izteikt skaitļos lieliski līdzsvarojās ar viņa literāro talantu. Būdams dvēselē trausls un jūtīgs cilvēks, viņš dalījās ar lasītājiem savos vērojumos un visā, ko zināja un bija piedzīvojis. Tas viss vienmēr paliks mūsu avīzes un līdz ar to novada vēstures lapaspusēs.

 

Ilona Dukure, «Rūjienas Vēstneša» redaktore

 

Gunārs Ziema un rūjieniešu mēle

Rūjieniešu valoda ir gana spridzīga, tēlaina un pārsteigumu pilna, par to tagad var pārliecināties katrs, kurš ienirs tajā kā dziļā noslēpumu ezerā. Par to var gan sajūsmināties, gan reizēm garšīgi izsmieties, Gunāram Ziemam paldies pasakot: dzīves laikā viņš, nebūdams ne zinātnieks, ne tās puses “iedzimtais”, paspēja apkopot daudz faktu un materiālu par Rūjienu un apkārtni, jo viņam, skolotāju ģimenē augušam un lielāko daļu mūža pedagoģijā strādājušam, bija dziļa interese gan par rakstīto, gan runāto vārdu. Valodnieces Emmas Mednes vārdu krājums Jeru pagastā vairākos gadu desmitos bija Gunāra apkopojuma pamats, viņš ieskatījies arī citu vākumā.

Par rūjieniešu valodu Ziema acīmredzot uzlūkojis vairākos apkārtnes pagastos fiksēto, jo Rūjiena bija un joprojām ir to centrā, tur saplūda viss, kas tajos notika pirms gadsimta un agrāk. Varbūt pagrūti noticēt, bet Oleros patiešām leksika bijusi citāda nekā, piemēram, Ķoņos, par Ipiķiem nemaz nerunājot. Laiks pamazām visu nolīdzina un nāk citas paaudzes ar savu valodiņu, tomēr šīs mazās, jaukās atšķirības ir pieminēšanas vērtas.

Skolots valodnieks piebilstu, ka te ir arī nekonsekvences vārdu rakstībā, fonētiskajā transkripcijā, taču varam atbīdīt pretenzijas un papriecāties par rūjieniešu mēles daudzveidību un draiskulībām, ko īstens ventiņš tāpat nesaprastu, viņam savi vārdiņi un sava runa. Bet valoda ir tā pati mīļā, mūsējā — latviešu.

Antra Lāce

 

Gunārs Ziema. Rūjienas novada izloksne

Gunārs Ziema. Rūjienas novada izloksne 

Gunārs Ziema. Rūjienas novada izloksne. Teksta pielikums. 

Nekrologs. Gunārs Ziema