Mūrmuižas Sietiņsoni

Last changed on Ot, 15/09/2020 - 14:40

 

Mūrmuižas Sietiņsoni. Vienas dzimtas stiprie vīri

Ievietots: 26.05.2020
Sagatavoja: Gundega Lapiņa
Organizācija: Mūrmuižas bibliotēka - informācijas centrs
 

Hermanis Enzeliņš grāmatā “Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē”, aprakstot Mūrmuižas novadniekus, saka: ”Sensena ievērojama mūrmuižiešu cilts ir “Sietiņa” Sietiņsoni. Te ģimenes aizvien plašas un jaunākie, dažkārt arī vecākie dēli dodas projām svešumā sev dzīvi nodibināt. Kur vien Latvijā kāds, kas par Sietiņsonu saucas, tas cilvēks no šīm “Sietiņu” mājām cēlies. (…) Un reti gan kādā citā pagastā bija sastopami tik daudz braši un cēla auguma vīri, kā Mūrmuižas novadā. Sevišķi brašs ir “Sietiņa Jānis Sietiņsons, ievērojams dārzkopis un lauksaimnieks, kas saviem bērniem cenšas sniegt labu izglītību. Viens no viņa dēliem, virsnieks Jānis Sietiņsons ir savā laikā Valmieras Latviešu biedrības priekšnieks. Vienu viņa meitu precē kāds no pazīstamās Alunānu dzimtas, otru atmodas laika darbinieks Kažauču (Kažoku) Dāvis.”[1]

Šī dzimta patiešām ir bagāta ar izciliem sabiedriskiem darbiniekiem, kuri darījuši godu savai zemei un tautai.

 

Kārlis Sietiņsons.

Dzimis 1840. gada septembrī Mūrmuižas “Sietiņos”. Dzīvojis Pēterburgā. Dārznieks. Cariskajā Krievijā slavens orhideju audzētājs. Jaunlatviešu kustības dalībnieks. Miris 1917. gadā Rostovā pie Donas, tur arī apglabāts. Kapa vieta nav zināma.

Kārlis Sietiņsons, dzimis un audzis Mūrmuižas “Sietiņos”, 19. gs sešdesmitajos gados nokļūst Pēterburgā, kur iegūst izglītību un uzsāk dārznieka karjeru. Alvīnes Dindones atmiņas: “Būdams 16 gadīgs jauneklis, viņš devās uz Rīgu un kļuva par mācekli Vāgnera uzņēmumā. Pēc 5 gadu prakses viņš devās uz Pēterpili. Sākumā komercdārznieka Hedeviga palīgs, bet 1865. gadā pieņēma godpilno aicinājumu strādāt slavenajā Pēterburgas lielākajā Gromova dārzniecībā. 1875. gadā dibina pats savu dārzniecību, pamazām kļūstot par turīgāko Krievijas komercdārznieku. Viņš bija Krievijā labākais speciālists orhideju audzēšanā. Stingrs pret padotajiem, taču labprāt dalījās pieredzē un zināšanās. Sabiedrisks. Krievijas ķeizariskās dārzkopības biedrības centrālās valdes loceklis, aktīvi atbalstīja biedrības Rīgas nodaļu, izstrādājot arī tās statūtus. 1910. gadā Carskoslavjanskas dārzkopības skolā Kārlis Sietiņsons dibināja prēmiju (Šo skolu 1902. gadā bija nobeidzis Pēteris Dindonis).[2]

 

"K. Sietiņsons greznojis daudz pasākumus, ar savām puķu kolekcijām ķeizariskajās puķu izstādēs daudzkārt guvis pirmās godalgas, par nopelniem viņš iecelts Pēterpils goda pilsoņu kārtā un apbalvots ar ordeņiem." Foto no G. Lapiņas privāta arhīva.

 

Pēterburgā sākas K. Sietiņsona draudzība ar Krišjāņa Barona ģimeni. Maija Krekle 2010. gada 22. oktobra “Mājas viesī” publicētajā rakstā par Dārtu un Krišjāni Baroniem piemin arī Kārli Sietiņsonu: “Rūpējoties par ģimeni, Dārta iejutās arī citu priekos un bēdās. Jaunais students Sietiņsons, nabadzīgs un mīlā pievīlies, neredzēja dzīvei jēgas. Arī Baroni nedzīvoja pārticībā, tomēr Dārta no divām vecām biksēm sašuva jauneklim vienas jaunas, palīdzēja viņam gan ar maizes riecienu, gan mīļu vārdu un sirsnību. Vēlāk Sietiņsons kļuva par vienu no bagātākajiem latviešiem Pēterburgā un neaizmirsa savu labvēli. “[3] Arī Ilzes Pētersones atmiņās par Sietiņsonu dzimtu stāsts par Kārli Sietiņsonu iesākas ar viņa nabadzīgo laiku Pēterburgā: “Viņš ar pauniņu rokā aiziet uz Pēterburgu. Pēterburgā viņš iegādājas mazu zemes gabaliņu, uzceļ mazu siltumnīciņu, audzina salātus un citus zaļumus. Pats iznēsā pa dzīvokļiem. Piepērk vēl zemes gabaliņu. Izrādās – valsts paplašina staciju un tieši tur, kur viņa zeme. Zemi viņam atņem un par to samaksā 25000 rubļu zeltā. Nu viņš rīkojas plašāk: nopērk zemi, ceļ siltumnīcas, audzē arī puķes. Vēlāk viņam Pēterburgā vesela iela ar siltumnīcām un divi veikali. Savs fūrmanis katru rītu ved uz veikalu dārzeņus, puķes. Pieved mājā, ja vajag. Viņu aicina dekorēt ballēm Ziemas pili. Par to viņš saņem medaļas (zelta ar dimantiem, visādas). Tās pārdod un par saņemto naudu vēl ceļ siltumnīcas.”[4]

Epizodi par bikšu šūšanu piemin arī Lidija Barona, atminoties sava vectēva Krišjāņa Barona dzīvi, un apraksta savu viesošanos pie K. Sietiņsona Pēterburgā: “Ar gadiem Sietiņsons, pateicoties nenogurstošajām darba spējām un dārzniecības aroda prasmei, kļuva par vienu no bagātākajiem latviešiem Pēterburgā. Viņa dārzniecība piegādāja cara pilij košuma stādus, svaigus ziedus, divi veikali atradās vislabākajos Pēterburgas rajonos, bez tam viņam bija arī kapu akmeņu kaltuve. Kārlis Sietiņsons tagad materiāli pabalstīja latviešu pasākumus, piedalījās sarīkojumos. Arī mums, bērniem, viņš ik Ziemassvētkos atsūtīja milzīgu kasti ar visādiem saldiem svētku sveicieniem, neredzētiem iecukurotiem augļiem, riekstiem. Sietiņsonam bija liela bibliotēka, man aizvien patika lasīt; te nu es varēju pēc sirds patikas nodoties lasīšanas priekam.”[5] K. Sietiņsona dāsnumu, dalot bērniem saldumus, atceras arī viņa brāļa “Sietiņu” māju saimnieka mazbērni, kuri šo stāstu nodevuši tālākajām paaudzēm ar Ilzes Pētersones starpniecību: “Mammucīts (Aleksandra, Ilzes māte, dz. 1902. g.) atceras, ka “Sietiņos” pēc Pēterburgas onkolīša ciemošanās pa visām malām mētājušās apkostas šokolādes konfektes. Bērniem vairs nav “līdušas iekšā”, bet tomēr liekas, vēl paprovēs šito. Nika (Nikolajs, Aleksandras brālis) savu daļu akurāti saliktu kastē, noglabājis savā mazā stikla skapītī. (…) Mammucīts vēlāk pamanījies pa klusam no šī skapīša kārumus izvilkt. Pēc tam sekojis liels skandāls.”

Pirmsrevolūcijas laika latviešu pasākumus Pēterburgā un K. Sietiņsona līdzdalību tajos, ilustrē epizode par Malvīnes Vīgneres-Grīnbergas jubilejas sarīkojumu, ko savā grāmatā par dziedātāju piemin grāmatas autore Guna Goluba. Pirmais viņas jubilejas koncerts jau ir noticis Tērbatas Vanemuines lielajā zālē. Arī Pēterburgā sarīkojums izdodas krāšņs un neaizmirstams. Jāzeps Vītols par to raksta: "Ārā balta ziema, sniegpārslas lēna vēja dzītas. Iekšā Dziedāšanas biedrības telpās gaišs pavasaris: zaļš dārzs, kuplas palmas, ziedu smarža – mūsu nesavtīgais Sietiņsonu tēvs bija sūtījis visas savas puķu elfas. Viņam pirmajā kārtā jāpateicas, ka citādi drusku sausās skolas telpas tik laipni sveicināja saradušos ciemiņus.”[6] Arī Līna Barone atminas, ka K. Sietiņsons greznojis daudz pasākumus, ar savām puķu kolekcijām ķeizariskajās puķu izstādēs daudzkārt guvis pirmās godalgas, par nopelniem viņš iecelts Pēterpils goda pilsoņu kārtā un apbalvots ar ordeņiem.[7]

Kā jau iepriekš minēts, Kārli Sietiņsonu ar Krišjāņa Barona ģimeni saistīja ilga un patiesa draudzība. Laikā, kad Krišjānis uzturējās Maskavā, Dārta dzīvoja Pēterburgā, kur vientulībā izcieta savu bērnu slimību un nāvi. Pirmdzimtais dēliņš Kārlis palika vienīgais no četriem bērniem, ko Dārta laida pasaulē. 17 garus gadus Krišjānis un Dārta varēja satikties tikai vienu reizi gadā. 1867. gadā Barons dabūja labu vietu – viņš kļuva par mājskolotāju muižnieka Stankeviča ģimenē. Tas nozīmēja šķiršanos no Dārtas un Kārlīša. Maskavā, Voroņežā un Ostrogožskas muižā ritēja viņa skolotāja dzīve, bet Dārta mita Pēterburgā. Viena pati viņa izstaigāja grūtniecības laiku, vienatnē dzemdēja divus puisēnus pēc kārtas, 1875. gadā Dārtai piedzima meitiņa Anna. Viena viņa tika galā ar sāpēm un bēdām, pavadot mazuļus uz kapiem. Kārlītis viņai palika, un Krišjānis viņai bija – kaut tālu un nesasniedzams, tikai vēstulēs tuvs. Šajā laikā neatsverams atbalsts bija labs draugs – Kārlis Sietiņsons. Dzīves otro pusi Dārta pavadīja Latvijā, bet viņas dēls Kārlis, vēlāk dakteris Barons, līdz pat ģimnāzijas beigšanai dzīvojis pie K. Sietiņsona Pēterburgā. Īsi pirms nāves, Dārta vēlējās apciemot savu jaunības pilsētu Pēterburgu. “1913. gadā Baronmāte sagura, apsīka viņas jautrība. "Es palieku vai nu veca, vai slinka." Gribējās vēl redzēt Pēterburgu, pakavēties pie mazuļu kapa. Dēls sagādāja šo iespēju. Abi aizbrauca, apciemoja seno draugu Sietiņsonu, kurš Mitrofana kapos bija uzlicis baltu marmora krustu Anniņai Baronei un viņas diviem brālīšiem. Izciemojusies jaunības pilsētā, apmeklējusi bērnu atdusas vietu, Dārta atbrauca mājās žirgtāka.”[8] Tomēr drīz Baronmāte vairs necēlās no gultas. 1914. gada 19. jūnijā Dārta aizmiga uz mūžu. Viņas pēdējo tikšanos ar Kārli Sietiņsonu savās atmiņās apraksta gan Līna Barona, gan Kārlis Barons.

Ar Dārtas aiziešanu Baronu ģimenes kontakti ar Kārli Sietiņsonu nebeidzās. Pirmā pasaules kara laikā, kad Dr. Kārli Baronu 1914.gadā iesauc karadienestā un aizkomandē uz Poliju un no Rīgas tika evakuētas gandrīz visas skolas, K. Sietiņsons aicināja Kr. Barona vedeklu Līnu ar bērniem paciemoties Pēterpilī. Visi četri Barona mazbērni bija skolas vecumā un tika nolemts Sietiņsona piedāvājumu pieņemt, lai dotu bērniem iespēju mācības turpināt. Šo savā stāstā “Kalna strauts” tēlaini apraksta Rasma Sināte: “Vilciens bija nokavējies. Sietiņsontēvs sēdēja Pēterburgas stacijā jau vairākas stundas, nepacietīgi gaidīdams vilcienu. Reizēm viņš bažīgi paskatījās uz lielajām, sārtajām rozēm, ko turēja klēpī, vai tās jau nesāk novīst; reizēm viņš izņēma no kabatas Baronu ģimenes fotogrāfiju un atkal un atkal apskatīja uz tās Līnu un visus četrus Baronu bērnus. Vai viņš varēs viņus ieraudzīt ļaužu drūzmā? Vai pazīs? (…) Un kāda būs Līna? Vai tikai viņa nebūs lepna un iedomīga, jo Rīgā bija beigusi kādu augstāku skolu un bija strādājusi par skolotāju pirms precēšanās ar Karlušu. Dārta gan viņam bija stāstījusi, kad ciemojās Pēterburgā 1913. gadā, ka viņas vedekliņa esot ļoti laba, bet - kas zina... Ak, Dārta un Karlušs... Dārta viņam bija bijusi mīļa kā māsa un Karlušs gandrīz kā dēls visus tos gadus, kad viņi bija dzīvojuši Sietiņsonu mājā Pēterburgā. Kad Baroni bija aizbraukuši uz Rīgu, Sietiņsoni viņiem katros Ziemassvētkos bija sūtījuši lielu kasti ar dāvanām, no Baroniem viņi saņēma pretī Latvijas labumus: rudzu maizi, šķiņķi, nēģus, kaņepju sviestu, arī dāvaniņas no Baronu bērniem. Tagad Sietiņsona sieva bija mirusi, viens pats viņš dzīvoja lielajā, skaistajā namā. Šorīt viņš bija sanesis klēpi puķu tanīs četrās istabās, ko viņš bija iekārtojis Līnai un bērniem. Viņš bija ļoti turīgs vīrs, viņa dārzniecība piegādāja puķes pat pašam caram. Bet kādreiz jaunībā viņš bija bijis pavisam nabags, tad Dārta viņam bija palīdzējusi. To viņš nekad nebija aizmirsis. Tagad, kad kara dēļ cilvēki bēga projām no Latvijas, viņš bija laimīgs, ka varēja uzņemt savā mājā Dārtas vedekliņu ar bērniem. Vilciens bija pienācis. Drūzmēdamies no tā nāca ļaudis, nāca un nāca. Tad pēkšņi Sietiņsontēvs viņus ieraudzīja - Līnu, Birutiņu, Lidiju, jauno Kārli un Paulu. Viņi bija tādi paši kā uz fotogrāfijas. Viņš izstiepa viņiem pretī abas rokas, kurās turēja Sietiņsona dārzniecības visskaistākās rozes.

 

 

Dārznieks, uzņēmējs, mecenāts un latviešu sabiedriskais darbinieks Kārlis Sietiņsons.
20 gs. sākuma uzņēmums. Foto no G. Lapiņas privāta arhīva.

 

Līna un bērni iekārtojās Sietiņsona ērtajā namā. Bērni sāka iet skolā, vakaros bērni mācījās vai lasīja, Sietiņsonam bija daudz grāmatu. Līna uzvārīja tēju samovarā, kā tas Sietiņsona mājā bija ierasts, tad paņēma kādu rokdarbu, un viņi abi ar Sietiņsontēvu sēdēja siltajā istabā un runājās. Nē, Līna nebija ne lepna, ne iedomīga - Sietiņsontēvs domāja, viņa bija tikpat mīļa un laba kā Dārta. Sietiņsons stāstīja Līnai par tiem laikiem, kad Dārta un Karlušs bija dzīvojuši viņa namā, par Dārtas ciemošanos Pēterburgā 1913. gadā, kad viņa bija gribējusi apskatīt savu mirušo bērnu kapiņus; savukārt Līna stāstīja Sietiņsonam par Baronu dzīvi Rīgā un Burtnieku mājā, viņa neslēpa arī savas bažas par vīru Kārli, kas bija iesaukts kara dienestā un par Baronu tētiņu Vecmīlgrāvī.”[9]

Pēc atgriešanās Latvijā 1917. gadā, Līna ar bērniem vasaru pavadīja pie Kārļa Sietiņsona brāļa ģimenes viņa dzimtajā Sietiņu mājā pie Valmieras, kur satikās ar savu vīru Kārli Baronu, jo tajā laikā lazarete tika evakuēta uz Tērbatu. 1918. gada sākumā vācieši ieņēma Vidzemi un 20. februārī ienāca Tērbatā. Tas latviešiem bija liels pārbaudījums, bet, izrādās, vēl lielākas šausmas bija priekšā. 1918. gada decembrī pār Latviju nāca jauns pārbaudījums – lieliniecisms. Arī šo laiku Baroni pavada pie Sietiņsoniem: “Mazpilsētā, kā Valmierā, kur visi dienas notikumi tūlīt nāca zināmi, kur pat pazina vienu, otru nelaimīgo, kas cieta no lielinieku terora, dzīve palika pārāk smaga. Kratīšanas un aresti, cietums un nošaušana palika par ikdienišķām parādībām…”[10]

Kārlis Sietiņsons mira 1917. gadā 79 gadu vecumā Rostovā pie Donas, ceļā no Kaukāza atpakaļ uz Pēterburgu, uz kurieni viņš bija aizbraucis pēc Krievijas revolūcijas. Tur pat arī apglabāts, bet kapa vieta nav zināma.

 

Brāļi Pēteris un Jānis Sietiņsoni

Pēteris Sietiņsons

Dzimis 1848. gada 5. oktobrī Mūrmuižas Sietiņos. Strādājis par skolotāju un skolu inspektoru Maskavā. Jaunlatviešu kustības dalībnieks. Miris 1914. gada 9. augustā Rīgā.

Jānis Sietiņsons

Dzimis 1853. gada 14. oktobrī Mūrmuižas Sietiņos. Krievu-turku kara dalībnieks. Viens no pirmajiem latviešu kara korespondentiem. Virsnieks. Valmieras (latviešu) biedrības priekšsēdētājs. Jaunlatviešu kustības dalībnieks. Miris 1905. gadā Kurskā, tur arī apglabāts.

Jāņa sākotnējā izglītība ir vietējā apriņķa skola. 1872. gadā iestājies Gorku zemkopības institūtā un tā kursu beidzis ar labām sekmēm. Mācību laikā Jānis iepazīstas ar daudziem citiem tautiešiem, kuru ceļi veduši uz Pēterburgu un Maskavu, starp tiem arī Frici Brīvzemnieku, kas jau toreiz nodarbojās ar rakstniecību. Šo kontaktu savā darbā “Brīvzemnieks” piemin Teodors Zeiferts: “Brīvzemnieka biedrs Gorkos ir arī Jānis Sietiņsons. Arī Maskavā viņi draudzīgi satikās. Brīvzemnieka ierosinājumam gan par to jāpateicas, ka Sietiņsons sarakstīja dažus lietišķus rakstus par zemkopību, kuri pa lielākajai daļai nāca klajā maskavnieku vēlāk izdotajā mēnešrakstā “Austrumā”.”[11] No turienes uzsācis savas publicista gaitas latviešu presē, Jānis Sietiņsons daudz rakstījis par lauksaimniecības jautājumiem J. Mātera "Baltijas Zemkopī". Viņa raksti guvuši ļoti lielu popularitāti, jo par zemes kopšanu ārkārtīgi interesējās pirmie zemes īpašnieki un rentnieki. Brīvzemnieka aicinājumu rakstīt Jānis Sietiņsons pilda, arī aprakstot Krievu-Turku kara gaitas un topot par vienu no pirmajiem latviešu tautības kara korespondentiem, savukārt, Maskavas periodā viņš ir viens no aktīvajiem Maskavas latviešu pulciņa dalībniekiem. Ap 1870. gadu Maskavā notika sanāksmes, kurās diskutēja un lasīja referātus par latviešu kultūru. Šajās sanāksmēs piedalījās Krišjānis Kalniņš (advokāts), Krišjānis Barons (privātskolotājs), Krišjānis Valdemārs (šajā laikā publicists), kā arī Dāvis Jurjāns (mērnieks), Ansis Bandrevičs (telegrāfa nodaļas priekšnieks, Valdemāra māceklis jūras lietās), Jānis Sietiņsons (mērnieks, vēlāk virsnieks), Pēteris Liepiņš, Kannings (Somijas zviedrs, kurš interesējās par latviešu lietām), Jānis Krīgers-Krodznieks (māceklis aptiekā), Andrejs Šlēziņš, Jānis Vinklers (mērnieks), telegrāfisti Andersons un Bušs, farmaceits Grots, studenti Lerchs, Kreišmanis, Ļesņikovs, skolotājs Pēteris Sietiņsons un vēl daži citi. Vairāki dalībnieki savus nelatviskos uzvārdus latviskoja (J. Krīgers kļuva par Krodznieku, F. Treilands – par Brīvzemnieku utt.). Pieminētais skolotājs Sietiņsons ir brālis, skolu inspektors Maskavā, statskij sovetņik. Par viņa dzīvi ir maz ziņu. Intervējot Sietiņu tā laika saimnieka un Pētera brāļa Kārļa mazbērnus, uzzināts, ka Pēteris bijis precējies ar kādu Ļeva Tolstoja radinieci, abiem bijis dēls Nikolajs, kurš studējis Austrijā, tur arī palicis praksē, bet pēc revolūcijas un kara jukām par viņa likteni vairs nav nekādas informācijas. Pats Pēteris bērnu atmiņās saglabājies visai draudīgs: “Maskavas onkolīts brauc katru vasaru ciemos. Dusmīgs. Visu dienu dzer tēju ar cukurgraudiem, kurus gan dod arī bērniem. Tēju dzer vārošu, no samovāra. Eksaminē, kādas bērniem zināšanas, tādēļ jāmet viņam apkārt līkums, savādi atkal kaut ko paprasīs. Projām braucot, dod katram sudraba rubli, nosakot: “Tu nu gan neesi pelnījis!” ” - tā savu vecāku atmiņas pierakstījusi Ilze Pētersone. Fotogrāfijā, kas iekļuvusi gandrīz visās grāmatās par latviešu atmodas laika darbinieku Maskavas vakariem, redzams tieši Pēteris Sietiņsons, lai gan darbība, šķiet, bijusi daudz aktīvāka.

 

Maskavas latviešu pulciņš 1876. gadā: (pirmajā rindā) F. Brīvzemnieks, K. Barons, K. Valdemārs, A. Bandrevičs, Andersons; (otrajā rindā) A. Šlēziņš, T. Lesņikovs, J. Krīgers–Krodzenieks un P. Sietiņsons[12]

 

Maskavas dzīves periodā Jāņa Sietiņsona vārdu atrodam arī Korporācijas Fraternitas Lettica vēstures aprakstā: “Korporācijas Fraternitas Lettica pirmsākumi atrodami Maskavā, kur 1870. gada 20. oktobrī nodibinājās Maskavas Latviešu lasāmie vakari. (…) No šī pulciņa izauga Maskavas Latviešu studentu vakars, kas dibināts 1883. gada 19. oktobri ar noteiktākas organizācijas raksturu un statūtiem. Kad radās iespēja panākt korporācijas oficiālu apstiprināšanu pie Maskavas universitātes, tad 1902. gada 12. janvāri Rīgā, Latviešu biedrības telpās, filistri un studenti kopējā sanāksmē izstrādāja korporācijas statūtus un pieņēma nosaukumu Fraternitas Moscoviensis. Statūti pie Maskavas universitātes apstiprināti 1902. gada rudenī. Korporācija kā savu dibināšanas datumu svin 20. oktobri, ar to godinot sava pirmsākuma - Maskavas Latviešu lasāmo vakaru nodibināšanos. Krāsas: gaiši zils-zaļš-zelts tika apstiprinātas 1913. gada 26. martā.”[13]

Plašu rezonansi latviešu sabiedrībā izraisīja 1877. – 1878. gada krievu-turku karš Balkānos. Balkānu slāvus atbalstīja liels skaits brīvprātīgo no Krievijas. Viņus iedvesmoja plaša panslāvisma, t.i., slāvu tautu vienotības, ideju kampaņa. Tās iespaidam pakļāvās arī latvieši, kas bija saistīti ar šīs idejas sludinātājiem slavofiliem. Serbu-turku kara sākumā Maskavā slavofili organizēja brīvprātīgos jeb, kā toreiz mēdza saukt, savvaļniekus. Dzimtenē vācu muižniecības vajāts, Maskavā nonāca Andrejs Pumpurs (1841. - 1902.). Viņa krievu valodas zināšanas sākotnēji bija vājas, tādēļ darba meklējumi bija neveiksmīgi. Nekas cits neatlika, kā iet un pieteikties par savvaļnieku kādā vervēšanas punktā serbu turku karam.

No Maskavas latviešu pulciņa, kas grupējas ap tā dvēseli Frici Brīvzem-
nieku (1846. - 1907.), uz Serbijas kaujas laukiem dodas arī kapteinis Jēkabs Skolmeistars, viņa radinieks Andrejs Skolmeistars, publicists un mērnieks Jānis Sietiņsons, students Fricis Baumanis, Pēteris Rozenbergs u.c., kas pazīstami kā latviešu laikrakstu līdzstrādnieki — pirmie latviešu kara korespondenti.

Ar ovācijām maskavieši izvadīja savvaļniekus, kas devās cīnīties par serbu tautas brīvību. Ar bezbēdīgajiem cīnītāju ešeloniem aizbrauca arī vairāki latviešu vīri. Visi viņi bija jautrā omā un kareivīgi. Svešās zemes reibināja vīrus, un sākumā brauciens šķita pati skaistākā dēka, tomēr, saskaroties ar kara realitāti, viss mainījās. Karā pieredzēto Pumpurs sajuta jo rūgti un tā arī attēlo vairākās korespondencēs Baltijas Vēstnesim. Vēlāk kara piedzīvojumi parādās atsevišķā izdevumā “No Daugavas līdz Donavai”.

Arī Sietiņsons ir Vakareiropas ideju apgarots. Armijā viņš nav iestājies brīvprātīgi, bet kā iesauktais devies uz karu Balkānos, pauž viens avots, savukārt cits avots liecina, ka arī Sietiņsons bijis savvaļnieks, bet viens ir skaidrs - J. Sietiņsons 1877. gadā iestājas kara dienestā 24. krievu divīzijā kā artilērists un piedalās daudzinātā kaujā pie Šipkas. No kara lauka viņš atgriežas tikai 1879. gadā virsnieka pakāpē. Latviešu karavīru frontes laikrakstā “Daugavas Vanagi” rakstā “Uz svešas zemes” Osvalds Akmentiņš apraksta serbu kara notikumus un personības: “Sietiņsonu armijā iedala artilērijas vienībā, kur viņš cīnās kā īsts kaujinieks ar lielu drosmi. Īsā laikā viņš jau ir leitnants un izpelnās Jura krustu. Ziemā, kad šī cīņa turpinās, klimatiskie apstākļi Serbijā ļoti bargi. Vāji apģērbtie karavīri salā bieži sastingst, un ik rītus, izdarot inspekcijas, ierakumos atrod simtiem nosalušu. Sals no ierindas izrauj vairāk vīru nekā turku lodes. Karavīri pozīcijas bieži cērt ledus kārtā — un tur arī paliek paši. Tie ir dramatiski ziņojumi, kurus Sietiņsons raksta Baltijas Zemkopim. Mūsdienu cenzūra šādus ziņojumus nekad neatļautu laikrakstiem publicēt. Sietiņsonu pašu arī gandrīz piemeklē Balkānu kara traģēdija — viņš apsaldē kājas. Ilgu laiku viņu ārstējot vadā no vienas slimnīcas uz otru, bet vainu nav tik viegli sadziedēt. Kad viņš atgriežas savā dzimtā pagastā, iedzīvotāji viņu sagaida kā lielu varoni. Baltijas Zemkopja izdevējs viņu aicina par laikraksta redaktoru. Diemžēl karā sabojātās veselības dēļ viņš nevar šo amatu uz ņemties. Jāņa Sietiņsona ģīmetne redzama A. Prandes Mūsu rakstniecības portrejās. Tur viņš redzams karavīra tērpā ar zobenu Maskavas latviešu inteliģences pulciņā. Dzimtenē Sietiņsons tomēr nepaliek, bet dodas uz Krieviju, kur strādā spirta rūpnīcā. „Sietiņos", Sietiņsona dzimtajās mājās, vēl ilgi glabājušies Sietiņsona greznie virsnieka tērpi, par kuriem vietējie zinājuši dažādus nostāstus. Par to šo rindiņu autoram savā laikā stāstīja bij. Latvijas Sarkanā Krusta priekšnieks prof. Kārlis Barons (1805. - 1945.), kas ir Sietiņsona jaunības draugs.”[14]

Par iepriekšminētajiem vietējo nostāstiem savās atmiņās dalās Ilze Pētersone: “Jānis Sietiņsons Krievu-Turku karā dabūn virsnieka pakāpi, činu, kas civilajā rangā ir augstāka kā vietējam baronam un piešķir tiesības staigāt formā ar zobenu. Tādējādi baronam nācās sveicināt pirmajam. Tas patīk muižas zemniekiem. Jāņa Sietiņsona sieva ir Marta Zommera meita Berta (vietējie zemnieki Sietiņsonu godā par jenerāli un Bertu par “jenerālieni”). Marts Zommers ir Vagaļu pusmuižas nomnieks, stingrs hernhūtietis un runātājs.”

 

Pa kreisi: Berta un Jānis Sietiņsoni uz savas mājas kāpnēm Valmierā. 19. gs otrā puse.[15]
Pa labi: 19. gs Berta Zommere 19. gs otrā puse. Foto no G. Lapiņas privāta arhīva.

 

Stāsts par karavīru un kara korespondentu nebūtu pilnīgs, ja mēs nevarētu iepazīties kaut ar dažiem viņa darbu fragmentiem. Osvalds Akmentiņš, aplūkojot J. Sietiņsona kara korespondenta gaitas, attēlo epizodes, izmantojot paša Sietiņsona teikto: “Atšķirībā no Skolmeistara. S. savos tēlojumos nesniedz lasītājiem tik daudz kauju norišu, bet galvenā kārtā raksta par cīņu ar bargajiem dabas apstākļiem Balkānu kalnos un karavīru dzīvi ierakumos. Sietiņsons nododas arī dabas tēlojumiem, rakstīdams: «...Kazanlikā, kas kādas 15 verstes no Šipkas tālu, tikai maz kas no Muhameda apsolītās paradīzes jaukumiem un svētības, taču tur ir varen jauki, kā to ari vācu feldmaršals Moltke liecina: «Vai paradīze gan var jaukāka būt?» Traucoties uz kaujas joslām ar smagajiem lielgabaliem, kurus velk Vidzemes zirgi. S. darbs pacēlies Balkānu kalnu grēdās — uz Kazanliku — Sv. Nikolaja klosteri. Šī klostera tuvumā atrodas ievērojamās krievu pozīcijas, kurās tie bija atturējuši turku Suleimana savienošanos ar Ofmanu pašā Pļevnas frontē. No šī klostera S. rakstījis savas korespondences «Baltijas Zemkopim» u. c. laikrakstiem, stāstīdams tēvu zemei par viņas varonīgo dēlu cīņām. 1878. gada 25. oktobra «Baltijas Zemkopja» pielikumā iespiests J. S. raksts «Iz manas zaldāta dzīves», kurā teikts: «...Ja es ņemtu visu to aprakstīt, kas beigtā asiņainā karā man bija jāpiedzīvo, tad mana vēstule, mīļo «Zemkopi», par daudz rūmes paģērētu, vairāk nekā īsteni vajadzīgs, jo laikrakstos jau ir daudz ziņots par Turciju, par viņas briesmīgiem kalniem un klintīm, kas daudzreiz pār manu galvu it kā lidinājās...» Briesmu pilns ir S. brauciens uz Sv. Nikolaja klosteri kalnos: - Jo augstāk mēs paceļamies, jo nejaukāks metās klimats un jo grūtāki vilkāmies uz priekšu. Iesākumā nāca smalks lietus, pēcāk pievienojās sniegs un vispēdīgi pirmais pārmainījās ar stipru vēju. Ceļš arvienu metās dubļaināks un nelīdzenāks, tā kā tikai pie iejūgtajiem zirgiem vēl kādus sešus iejūdzot, ar 30 cilvēku spēku savam mērķim spējām tuvoties. Ap pulksten 9 vakarā, kad pie Nikolaja nonācām, sniegs ar vēju šņāca un krāca tik nežēlīgi, ka pats savu balsi nevarēju dzirdēt, un pēdīgi, kad vēl piebiedrojās migla, tad nevarējām ne sola uz priekšu kļūt. Viens lielgabals tikko neiegāzās bezdibenī, jo ceļi še nereti iet pa augstām klintīm, tā ka mēs, lai gan zinādami kara likuma bardzību, minētās pavēles izpildīšanu atlikām uz rītu. Visu šo nakti mēs pavadījām apakš kailas debess, drēbes bija slapjas, zābakos ūdens, sniegs nāca un vējš gaudoja kā agrāki, tikai tiem vēl piebiedrojās neciešams aukstums. Dievs zina, ka jau šo nakti, ienaidnieku vēl neredzējuši, pavisam vēl nenosalām: domāju būt pārliecinājies, ka daudzi no mums šinī nakti nožēloja, ka māte tos dzemdējusi, bet nevar noliegt, ka netrūka arī tādu, kas ar sakostiem zobiem un drebošiem locekļiem svēti cieta visas šis mokas... lenaidnieka klusu ciešana mums deva vaļu apskatīt no Sv. Nikolaja ierādītos korteļus; bet, ak vai, bedre izcirsta kaut kur klintī jeb ar kāda veca lapsas ala ar ūdeni un dubļiem, tādas bija Nikolaja labākās viesnīcas, jo mūsu priekšgājēji, še siltā laikā stāvēdami, nebija par ziemas korteliem rūpējušies; tādēļ drīz lielgabalu un flinšu rūkšanas vietā atskanēja cirvju, lāpstu un lemešu troksnis, caur ko mums, artilēristiem, radās zemē mazas mājiņas, varbūt tādas, kādās mīt āpši, tikai ar to izšķiršanu, ka šiem nav krāsnis un tie tomēr nesalst, bet mums bija un mēs tomēr apsalām, lai gan pavisam nenosalām, kā tas bija ar 24. divizijas kājniekiem, kas, kā svēti raksti māca, par nākošo dienu nedomādami, par sevi nebija neko rūpējušies. Daudzi no viņiem — es negribu teikt cik — pavisam nosala; man pašam no rīta. savu pozīciju aplūkojot, nereti sastapās nosalis kājnieku zaldāts...» No bargā sala cietis ari J. S. Viņš apsaldējis kājas un veselību zaudējis uz visu mūžu. S. notēlo bēdīgo krievu armijas netikumu — slinkumu, kura sekas bijušas drausmīgas. Laikā neierīkojot kārtīgas blindāžas, ziemās apsaluši daudzi kareivji. Tā, piem., Sv. Nikolaja klosterī karavīri viens otru saukuši par Nikolaja eņģeļiem, un par šo traģēdiju S. raksta: «...spārnus, ko līdz šim neviens nevar izgudrot, mums dāvināja uz Nikolaja pati daba: sasalušās drēbes no elpas jeb ar krāsns siltumu izkusušas, ārā izejot vējš pēc savas patikšanas izplatīja un sals tās tad pēc savas vīzes sasaldēja stīvas, tā kā vējš šādu paštaisītu eņģeli uz Nikolaja spices nesa, uz kurieni vien gribēja ...» Vai tad tikai mūsu vīriem nācies cīnīties ar bargajiem dabas apstākļiem? Nē! S. stāsta par kaujām ar turkiem, kur viņš ar lielgabaliem šāvis baltu uguni. «... Mūsu pozīcijas gandrīz pavisam bija aplenktas no turkiem, tādēļ arī, kad iesākās kanonāde (šaušana ar lielgabaliem), mēs atradāmies šķērsugunī. Granātas, bumbas, šrapneles un citas šām līdzīgas nāves nesējas skrēja kā vārnas — tik ātri kā zibins — nē, tas būs par daudz ātri... Mums nebija pavēles turkiem ar joni gāzties virsū, turpretī Renfs-pašā, kas pēcāk komandierēja Šipkas armiju, vairākas reizes mēģināja mums uzbrukt, bet katru reiz ar lielu skādi pie cilvēkiem un lietām kļuva atsists atpakaļ, uzbrukšanu atmeta, bet par to nu atkal turku lielgabali bieži jo bieži dimdināja Balkānus un arī viņu kājnieku lodes katru dienu no rīta līdz vakaram kā bites pavasari dziedāja ap mūsu galvām.»

Vēstulē Brīvzemniekam S. raksta: «Mūsu divīzija tika uz Balkāniem grūti piemeklēta, maz viņai atlika veselu zaldātu, vairāki tūkstoši apsaldēja rokas un kājas, vairāki simti palika uz visu mūžu par kropļiem un 3—4 simti nosala pavisam...» Tādi bija apstākli, kādos latviešu savvaļnieki cīnījās serbu un krievu armijā, kur pastāvīgi cīnītāju dzīvības gan apdraudēja ienaidnieks, gan bargā kalnu daba. Šo grūtību pārvarēšanā, pēc korespondenta, domām, daudz spēka karavīriem sniedzis dzimtenes laikraksts. Pašam rakstītājam, kad visi spēki jau zuduši, «Baltijas Zemkopis» devis cerības dzirksteli paciest un dzīvot.”[16]

Pēc atgriešanās mājās neilgu laiku 1882. – 1884. gadam J. Sietiņsons ir Valmieras (latviešu) biedrības priekšnieks. Valmieras (latviešu) biedrības dibināšanas norisi un pirmo darbības laiku apraksta Hermanis Enzeliņš: “Jau ilgi lolotā vēlēšanās nodibināt arī Valmierā, pēc Rīgas Latviešu biedrības parauga, Latviešu biedrību, beidzot piepildās, kad 1882.g. iekšlietu ministrs apstiprina Valmieras Biedrības statūtus, strīpojot no iesniegtā statūtu projekta no biedrības nosaukuma vārdu “Latviešu”.

Statūti nosaka, ka biedrības nolūks ir, pēc iespējas gādāt saviem biedriem un viņu piederīgiem par brīvlaika patīkamu un derīgu pavadīšanu. Deviņi panti runā par kāršu spēli.

Savu pirmo sapulci jaunā biedrība notur Zanda viesnīcā. To atklāj pagaidu priekšniecības priekšnieks V. Švēde, piedaloties pie 200 dalībniekiem. Trīs reiz “urrā” saucot, izsaka pateicību zemes tēvam. Statūtu apstiprināšana un izgādāšana izmaksājusi 146 rubļus. Sapulce piekrīt Antoniusa nama pirkšanai. Biedru naudu noteic uz 3 rubļiem, iestāšanās maksa ir 1 rublis. (…) Par priekšnieku ievēl V. Švēdi, par viņa vietnieku J. Sietiņsonu, par mantzini J. Brandeli, par viņa vietnieku Saliņu, par rakstvedi Inzelbergu. Par biedrības kora vadoni ievēl līdzšinējo “Dziesmu rotas” kora diriģentu J. Enkmani. Šinī sapulcē pieteicas 65 jauni biedri. Dienas darbus kavē tirgotāja J. Eliasa bēres un māc. A. Valtera līķa pārvešana uz baznīcu.

(…) Jaunās biedrības 1882. gada 12. septembra sapulcē, V. Švēde atteicās no biedrības priekšnieka amata. Šīs atteikšanās īstais cēlonis gan bijis spiediens no vācu puses, kam Švēdem, kā no vāciešiem atkarīgam, bija jāpadodas. Viņa vietā par priekšnieku ievēl virsnieku Sietiņsonu Jāni, Mūrmuižas Sietiņu māju saimnieka dēlu, Krievu-turku kara dalībnieku, “Baltijas vēstneša” līdzstrādnieku. Par viņa vietnieku ievēl J. Enkmani. Vācietis J. Brandelis ar atsakās no mantziņa amata. Viņa vietā nāk K. Daugulis. Par diriģentiem izrauga Jaunzemu (Apsīšu Jēkabs) un Enkmani. Biedru skaits jau pārsniedz 300. Biedrības vajadzībām nomātas Zanda telpas par 600 rub. gadā, pieņemot Zandu par ekonomu.

(…) 1884. gada 22. janvārī Sietinsonu Jānis aizceļošanas dēļ izstājas no priekšniecības. Viņa vietā par priekšnieku ievēl K. Dauguli.

“Balt. Vēstnesis” par to raksta: “Šķirties, ak, šķirties ir grūt! Valmieras Biedrības līdzšinējais prezidents J. Sietinsons no mums atvadās uz Iekškrieviju aizceļodams. Sarīkots goda mielasts, kurā godam minēti S. Lielie nopelni biedrības nodibināšanas labā. Tai pašā 22. janvārī nolemj celt izrīkojumu zāli. To ceļ dūķerietis M. Antons-Gaiča, arhitekta Kampes vadībā un tā izmaksā 11 933 rub.

Šo zāli iesvēta 1885. gada 12. janvārī. Iesvētīšanas runas tura Smiltenes mācītājs Kundziņš un vietējais mācītājs J. Neilands. Zāles iesvētīšanas dienā biedrība saņem daudz apsveikumu, rakstisku un telegrāfisku. Viņas bijušais priekšnieks, leitnants J. Sietiņsons sveic vārdiem: “Zel, zaļo un ziedi, tu daiļā latvju meitiņa, lai vaiņags, kas tev šodien likts, paliek skauģu neaiztikts!””[17]

Savās sabiedriska cilvēka darba gaitās Jānim Sietiņsonam nācās pārstāvēt latviešus arī pie cara, ko savā grāmatā “Kaudzīte Reinis” piemin Līgotņu Jēkabs: “1883. gada 15. maijā notika ķeizara Aleksandra III kronēšana Maskavā. Kronēšanas svētki atbalsojās arī Latvijā, pilsētās un laukos, ar dievkalpojumu baznīcās, svinīgiem gājieniem, augļu koku dēstīšanu, izpriecas sarīkojumiem. Pēc tam jūnijā devās iedzīvotāju deputācijas uz Pēterpili, lai ķeizaru pārim izteiktu laimes vēlējumus. Tādu apvienotu deputāciju sūtīja arī Rīgas latviešu biedrības un Vidzemes lauku biedrības. Kā pārstāvji šinī deputācijā iegāja seši vīri, – no Rīgas latviešu biedrībām – Latviešu biedrības priekšnieks Krišjānis Kalniņš, virsskolotājs Grigorijs Passīts, Baltijas Vēstneša redaktors Bernhards Dīriķis, bet Vidzemes lauku biedrību pārstāvis – lauksaimnieks – Kaudzītes Reinis (tā viņš bija apzīmēts oficiālā pieteikumā), draudzes skolotājs Jānis Pelēks un atv. virsnieks Jānis Sietiņsons.”[18]

 

Pie krievu ķeizara Aleksandra III Pēterburgā, Ziemas pilī, 1883. gada 24. jūnijā. Sēd no kreisās: J. Sietiņsons, B. Dīriķis, J. Pelēks. Stāv: R. Kaudzītis, K. Kalniņš un G. Passīts.[19]

 

Jāņa Sietiņsona personību raksturo diplomāts Edgars Krieviņš grāmatā “Viņās dienās”: “Tik pat kā aizmirsts dedzīgs tā laika patriots ir Jānis Sietiņsons, Andrēja Pumpura līdzgaitnieks krievu-turku karā, vīrs kā ozols, ko dzīves vētras nebija varējušas salauzt. Sietiņsons gan uzturēja ciešākus sakarus ar Valmieru — viņa dzīves biedre bija prof. E. Zommera māsa, bet arī Trikātas novadā viņš bija bieži un labprāt redzēts viesis. Brenguļos arī pirmo reizi krustojās mūsu celi. Tuvāk pazīt un cienīt mācījos Sietiņsonu tikai gadus piecpadsmit vēlāk šī gadsimta sākumā, jau students būdams. Tas bija Igaunijā, Tamistes muižā, Pērnavas tuvumā, ko Sietiņsons tai laikā nomāja. Trijatā mēs sekojām Sietiņsona uzaicinājumam viņu tur apciemot: Malvīne Vīgnere, Alfreds Kalniņš un es. Malvīne Vīgnere bija ieradusies Pērnavā, lai rīkotu latvju kompozīcijām veltītu koncertu Alfrēda Kalniņa, toreizējā Pērnavas vācu draudzes ērģelnieka pavadījumā. Sietiņsons, cik vien spēdams, veicināja koncerta izdošanos. Pēc tam Kalniņš un es vēl vairākkārt baudījām Sietiņsona un viņa dzīvesbiedres viesmīlību. Parasti — sevišķi ziemā — Sietiņsons izsūtīja uz Pērnavu savu divjūgu, kas mūs lepni aizvizināja uz Tamisti. Pie dzīvojamās ēkas piebrauktuves mūs sagaidīja gara auguma plecīgs vīrs, pāri pusmūžam, krievu virsnieka tērpā un gaiši pelēkā „Nikolaja" mētelī ar lielu bebra apkakli — pats Sietiņsons. Par kaujas nopelniem viņam bija piešķirta tiesība šo uniformu valkāt. Sietiņsons bija patīkams sarunu biedrs un labs stāstītājs, kurš personīgu šarmu savienoja ar retu domu spraigumu. Kalniņš un es drīz vien pārliecinājāmies, ka šī „krievu virsnieka" krūtīs pukst īsta latviska sirds. Savās atmiņās Sietiņsons ar redzamu patiku kavējās pie savām piedzīvojumiem bagātām jaunības dienām, izceļot savas tuvās attieksmes ar daudziem tautiskās atmodas agrā posma darbiniekiem. Mēs, protams, pieminējām arī mūsu kopējos draugus valmieriešus un trikātiešus.”[20]

 

Jānis Sietiņsons. 19. gs otrā puse. Foto no G. Lapiņas privāta arhīva.

 

Jānis Sietiņsons mirst Kurskā 1905. gada 4. augustā, kur tobrīd ir lielas muižas pārvaldnieks. Par J. Sietiņsona atstātajām pēdām laikabiedru sirdīs liecina kāds mazs fakts, ko, pētot Jurjānu Andreja vietu un nozīmi latviešu mūzikā, uzskaitot A. Jurjāna darbu mantojumu sadaļā “Skaņdarbi bez opusu atzīmējumiem, simfoniskā un instrumentālā solo mūzika” piemin Valentīns Bērzkalns: A. Jurjāns Sietiņsona Jāņa piemiņai radījis Sēru maršu, kas spēlēts arī paša autora bērēs, aranžēts arī vijolei, čellam un klavierēm, uzglabājies klavieru izvilkums un dažas partitūras lappuses.[21]

 

Sagatavoja Gundega Lapiņa, Mūrmuižas bibliotēkas-informācijas centra vadītāja

 

 

 

[1] Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada vēsturē. Valmiera: Kooperatīvā sabiedrība “Zeme”, 1932. 228. – 229. lpp.

[2] Teodors Pūks. Latviešu dārzkopji ārpus Latvijas. Dabas un vēstures kalendārs, 2002.g. -181.lpp.

[3] Maija Krekle. Neprasot sev neko. Mājas Viesis. 22.10.2010.

[4] Ilze Pētersone, atmiņu pieraksts.

[5] Lidija Barona. Mana vectēva Krišjāņa Barona dzīve. Karogs,1986.06.01

[6]Guna Goluba. Malvīne Vīgnere-Grīnberga. Rīga: Liesma,1985. - 121.lpp

[7] Līna Baron. Krišjāņa Barona atmiņas. R., Valtera un Rapas akc.sab.izdevums, 1924. - 95.lpp.

[8] Maija Krekle. Neprasot sev neko. Mājas Viesis. 22.10.2010.

[9] Rasma Sināte. Kalna strauts. Mazputniņš, Nr.328, (01.04.1986)

[10] Līna Baron. Krišjāņa Barona atmiņas. R.: Valtera un Rapas akc.sab.izdevums, 1924. - 150.lpp.

[11] Zeiferts T. Brīvzemnieks. Rīga : R.L.B. Brīvzemnieka rakstu komisijas izdevums, 1929. - 139.lpp.

[13] http://www.pk.lv/index9e60.html Skatīts 2019.g.15.februārī

[14] Daugavas Vanagi, Biļetens, Nr.29, (01.08.1953

[15] http://dom.lndb.lv/data/obj/29499.html Skatīts 2019.g.15.februārī

[16] Akmentiņš O. Cīņas Balkānu ziemas bargumā. Daugavas Vanagi: Latviešu karavīru frontes laikraksts, Nr. 21, (28.05.1943)

[17] Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada vēsturē. Valmiera: Kooperatīvā sabiedrība “Zeme”, 1932. 279. – 281. lpp.

[18] http://vekordija.narod.ru/L-REINIS.PDF Skatīts 2019.g.15.februārī

[20]Krieviņš E. Viņās dienās. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1966., 27.lpp.

[21] Bērzkalns V. Jurjānu Andrejs, viņa vieta un nozīme latviešu mūzikā. Ceļš, Nr.2-3 (01.02.1948.)