 |
Dzīve un radošā darbība:
Grīns
Aleksandrs (īst.v. Jēkabs Grīns; 1895.15.VIII Biržu pag. Ziedos -
1941.25.XII Astrahaņā, PSRS) - rakstnieks. Jāņa Grīna brālis.
Dzimis
zemnieku ģimenē. Mācījies Mežgala pagastskolā (1904-06), Jēkabpils
tirdzniecības skolā (1906-1910), beidzis Rūjienas proģimnāzijas pēdējo
klasi (1911), K. Millera reālskolu Cēsīs (1914) un Alekseja karaskolas
Maskavā saīsināto kursu (1915) ar praporščika (leitnanta) dienesta
pakāpi. 1915. gada beigās nosūtīts uz Galīcijas fronti, kur pēc cīņām
pret austriešiem apbalvots ar Sv. Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpu
un lenti. 1916. gada martā pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves
pulku Tērbatā. Pabijis Rīgā un Smārdē, nonācis frontē Olaines un
Ķekavas rajonā. 1917. gada jūlijā pie Grenču muižas smagi ievainots.
1918. gadā pēc ārstu komisijas lēmuma demobilizējies, bet rudenī
iestājies Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, 1919. gada martā
mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Oktobrī no tās pārbēdzis uz J.
Baloža brigādes Jelgavas rotu, nozīmēts par virsleitnantu Cēsu pulka
skolnieku 8. rotā, tad Latvijas armijas virspavēlnieka štābā par Rīgas
kara cenzoru. Frontes laikā no Jēkaba kļuvis par Aleksandru
(neoficiāli) drauga Aleksandra Plensnera ietekmē. 1919. gada rudenī
atsācis medicīnas studijas LU. 1920. gadā sācis strādāt laikrakstā
"Latvijas Kareivis" par redaktora vietnieku (līdz 1924. gadam) un
Aizsardzības ministrijas tipogrāfijā. 1924. gada septembrī
demobilizējies ar kapteiņa dienesta pakāpi. Bijis redaktors joku
žurnālā "Vecpuisis"91925-26), laikrakstā "Rīgas Ziņas"(1925-26), "Brīvā
Tēvija"(1926-27), "Latvis"(1927-29, arī kultūras nodaļas vadītājs),
"Rīts"(1934-36), strādājis laikraksta "Brīvā Zeme" redakcijā (1933-38).
1937. gadā kļuvis par Latvijas Preses biedrības priekšnieka biedru
(vietnieku). 1939. gadā atgriezies Latvijas armijā. Ienākot Sarkanajai
armijai, Grīns iedalīts 24. teritoriālajā korpusā, tad pārskaitīts uz
613. artilērijas pulku. Ostroviešu nometnē (15 km no Litenes)1941.
16.VI arestēts, Rīgā pratināts, deportēts uz Astrahaņas cietumu, kur
tiesāts, piespriežot nāvessodu. 25. XII spriedums izpildīts.
Reabilitēts 1991. gada 18. martā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
(1934).
Pirmā publikācija- raksts par Ziemassvētku kaujām un to varoņiem "Veļi"
laikrakstā "Brīvā Zeme"1919. 25.XII, pirmais publicētais prozas darbs- "Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas"
(turpat, 19020. 1.I). Stāstu un noveļu krājumos "Krustneša gaitas"
(1921), "Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles"
(1922), "Septiņi un viens"
(1926), "Likteņa varā"
(1928), "Svētā Meinarda brīnumdarbs jeb Atpestītais velns"
(1938)
u.c. sižeti parasti risinās viduslaikos, arī Latvijā. Erudītas vēstures
zināšanas Grīns mākslinieciski sapludina ar romantisku, leģendāru
brīnumu pasauli, kam pāri pārklāj trauksmainu vīrišķības poēziju. Tas
ir fantastiskais reālisms, kur dēkaini ļaudis un bezbailīgi karotāji
saista lasītāju ar juteklisko gribu, vitalitāti, pirmatnības spēku.
Stāstiem, novelēm, leģendām koncentrēta izteiksme, veiksmīga
stilizācija, raksturu viengabalainība, izkopta, sulīga valoda. Grīns-
izcilākais vēsturiskās noveles meistars latviešu literatūrā. Krājums "Klusie ciemiņi"
(1935,
Kultūras fonda godalga) veltīts latviešu strēlnieku piemiņai, tas rāda,
cik dziļi latvietis ieaudzis savā zemē, cik pašaizliedzīgi par to
cīnās.
Vēsturiska tematika arī Grīna romānos, kur tēlota Kurzeme
un Zemgale 17. un 18. gadsimtā. Lielu popularitāti Grīns guva jau ar
pirmo romānu "Nameja gredzens"
(1932, Kultūras fonda godalga) un īpaši ar romānu "Dvēseļu putenis"
(1-3,
1933-34, Kultūras fonda godalga)- varoņteiksmu par latviešu
strēlniekiem 1. pasaules karā no pirmo brīvprātīgo bataljonu
dibināšanas līdz bermontiešu sakāvei Rīgas frontē. Romānā veidotas
grandiozas kauju ainas, uzsvērta strēlnieku varonība, dzimtenes
mīlestība, pašaizliedzība. Latviešu tautas lielo pārbaudījumu laiks
satuvināts ar leģendu un teiksmu vīzijām, tā piešķirot vēstījumam
lielumu, plašumu, monumentalitāti. Dēkaini tēlojumi par hercoga Jēkaba
laikiem Kurzemē ir romānos "Tobago"
(1934) un "Trīs vanagi"
(1938). Diloģijā "Zemes atjaunotāji"
(1939.g. 1. daļa "Meža bērni"
, 2. daļa "Atdzimusī cilts"
)
ar zemnieku dzimtu tēlojumiem uzsvērts latviešu darba tikums, dzimtenes
mīlestība, varonība un izdzīvošanas spēks. Zemnieks Gatis ir reāla
persona- Klaucēnu Gatis, kas ap 1830. gadu ticis pie Grīnu uzvārda.
Triloģijā "Saderinātie"
("Pelēkais jātnieks"
, "Sarkanais jātnieks"
, (abi 1938, Kultūras fonda godalga), "Melnais jātnieks"
1940) veltīta Ziemeļu karam, tajā darbojas vēsturiskas personas,
spilgti atainoti zemnieka Kraukļu Jāņa pieredzējumi zviedru armijā.
Romāns "Debesu sapnis"
(periodikā 1935-36) grāmatā nav izdots.
Grīna
romānu forma stingri veidota, tajā daudz latviešu etnogrāfijas,
mitoloģijas, maģijas elementu, nereti nojaukta robeža starp reālo un
ireālo. Latviskais meistarīgi sakausēts ar Eiropas vēstures notikumiem
un reālām personām. Grīns publicējis 10 romānus, ar tiem kļūdams par
latviešu vēsturiskā žanra nozīmīgāko izkopēju. Grīns bija pārliecināts,
ka ikvienam cilvēkam, ikvienai tautai jāpazīst savi senči un sava
vēsture, arī latviešiem.
Sarakstījis stāstu bērniem "Jānītis debesīs"
(grāmatā un teātrī 1936.g.), vēsturiskas lugas "Karoga meklētāji"
(grāmatā un teātrī 1936, Kultūras fonda godalga)- par Kauguru dumpiniekiem, "Zemgales atmoda"
(1937), "Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis"
, romānu par Sēlijas ļaudīm "Kalēja līgava"
, laikmetīgu lugu "Tēvzeme"
(visas grāmatā un teātrī 1938.g.), alegoriju "Dieva kokle"
(teātrī 1938, teksts nav atrasts).
Rediģējis
darbus "Pasaules vēsture"(1-4, 1929-30), "Zeme un tautas"(1-4,
1929-31), "Kultūras un tikumu vēsture"(1-2, 1931), sastādījis "Varoņu
grāmatu"(1935), sarakstījis grāmatu "Mustafa Kemals, jaunās Turcijas
nodibinātājs", "Vadoņi un politiķi"(abas 1935), "Trīs gadsimti un trīs
vadoņi"(1937), "Kauju karalis Kārlis XII"(1939), vēstures grāmatu
skolām. Tulkojis Ē. M. Remarka romānu "Rietumu frontē bez pārmaiņām",
L. Renna "Karš" (abi 1929) u.c. Periodikā publicētas recenzijas,
literātu portreti, esejas, politiskus un publicistiskus rakstus,
feļetonus ar parakstu Skribanovics (nereti ar E. Rirdāna karikatūrām).
1995.
gadā atklātas J. Strupuļa veidotās piemiņas plāksnes pie nama Rīgā,
Baznīcas ielā 4a, kur Grīns dzīvoja līdz 1933. gadam un Grīna dzimtajās
mājās Ziedos.
Citi pseidonīmi: Dr. Skribanovics, Homo Grisenbergensis.
Citi darbi:
Kopoti raksti
3 sējumos (1939-40), daiļdarbi un raksti "Dvēseļu puteņi"
(1-3, 1994-98, 12-13, 1995-97).
|
