Lauma Daiga

Last changed on Fri, 25/02/2022 - 15:45

Pievienots: 25.02.2022

Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs

Organizācija: Valmieras bibliotēka

 

 

No Laumas Daigas stāstītā: 

Dzīves lielākā daļa aizritējusi Rūjienas vidusskolā, 40 gadus strādājot par ģeogrāfijas skolotāju.

Jau no bērnības patīk redzēt ko jaunu, jo kopā ar tēvu apceļojot Latviju un lasot ceļojuma grāmatas, iepazīta tuvāka un tālāka apkārtne. Ļoti tuva ir Latgale, jo tur aizritējuši jaunības gadi, dzīvojot vairākās vietās.

Dzīvojot 4 km no skolas, nācās mērot turpceļu ar kājām, tai skaitā cauri mežam. Atpakaļceļā gan mēdza nostopēt smagās mašīnas no kolhoza, un šoferi labprāt apstājas un sasēdina skolniekus kravas kastē, tad ved līdz mājām. Dažreiz ar zirgu un ragavām uz skolu pakaļ braucis tētis. Bet, ja jādodas mājās ar kājām, tad tas ir labākais laiks, lai mācītos no galvas uzdoto. „Ej pa ceļu, skaiti dzejoļus. Grāmata rokā un tiec līdz mājām, un mājās vairs tas priekšmets nav jāņem rokā - dzejoļi ir galvā,” Saka Lauma.

Skolā visi raksta ar tinti. Katram somā tintes trauciņš, ko nesā līdzi uz skolu, cenšoties neizgāzt. Bet pienāk brīdis, kad parādās lodīšu pildspalvas. Tādas sākumā ir reti kuram, bet Daigas tētis meitai pildspalvu atved no Rīgas, un Daigai pirmajai klasē ir . Sākumātāds rakstāmais. Skolotāji tam nepievērš tik lielu uzmanību, bet, kad daudziem klasē sāk parādīties šādas pildspalvas, tad tās sāk ņemt nost, jo tiekot bojājs rokraksts. Tā kā skolā jāapmeklē glītrakstīšana, tad svarīga ir spalva un rakstīšana ar pareiziem uzpiedumiem. Tad nu skolotājiem, gluži kā mūsdienās, jācīnās ar telefoniem, tā tajā laikā cīnījās ar lodīšu pildspalvām.

Mājās daudz pienākumi – dārzs, lopi, kur sava roka jāpieliek arī bērnam. Kad darbi padarīti, var doties spēlēties ar kaimiņu bērniem. Tā kā apkārtne ir bijušās muižas teritorija ar lielām, senām saimniecības ēkām, tad ir daudz vietu, kur slēpties, tad nu daudz tiek spēlētas paslēpes. Lēkātas arī klasītes, un spēlētas galda spēles. Bērniem paticis iet uz vietējo upīti, kur visiem izdevies arī iemācīties peldēt.

Ģimenē Daigai bijušas 2 māsas, vecāki un vecmāmiņa, kas cepeškrāsnī gatavojusi siltas pusdienas. Sanācis ēst arī vienkārši sagrieztu kartupeli uz maizes, bet pamatā ēdiens tas pats, kas mūsdienu Latvijas pensionāru virtuvē.

Pamatskolu beidzot, diplomiņš kabatā un laiks vidusskolai. Visa ģimene pārceļas uz citu pilsētu, un vidusskolā Daiga kļūst par pilsētas meiteni. Skolā ir daudz latgaliešu, kuri pārsteidz ar to, ka savā starpā nerunā latgaliski vai latviski, bet gan krieviski, kas Laumai bijis pārsteigums.

Vienu reizi visā bērnībā sanācis dabūt pērienu. Aptuveni 4 gadu vecumā Daiga ar māsu izdomā doties uz filmu par Tarzānu. Jāiet pāris kilometri, vecāku nav mājās, bet māsas atrod naudu, un tur sanāk kino biļetei. Tad nu abas dodas uz kino. Pa ceļam viņas satiek vecāku kolēģi, kurā jautā, kur tad abas tā divatā bez vecākiem dodas. Tad nu kolēģe ņem meitenes aiz rokas un abas atved atpakaļ mājā. Par šo gājienu, ka bez atļaujas un, paņemot naudu, sanācis dabūt pirmo un vienīgo pērienu mūžā.