Laima Ārija Āboliņa

Last changed on Fri, 25/02/2022 - 15:56

Pievienots: 24.02.2022

Sagatavoja: Mārcis Bogdanovs

Organizācija: Valmieras bibliotēka

 

 

No Laimas Ārijas Āboliņas (dzim. 1933. gadā) stāstītā:

Strādājusi par dārzniecības vadītāju Valmierā, par dārznieci Viesturkolā un dabasmācības skolotāju. Vēlāk darbojusies keramikā – veidojusi māla figūriņas, pīlītes. Un 55 gadu vecumā jau aizgājusi pensijā, kā pati saka: „Esmu ilgāk pensijā, nekā esmu strādājusi.”

Bērnība pagājusi tēva celtā guļbaļķu mājā Ropažu pusē. Ģimenē bijuši 3 bērni – 2 meitas un dēls. Kā bērns ganījusi lopus. Ganības bijušas mežā – lopiņi ēda krūmus, pati kāpusi kokā, tālu varējis redzēt: „Visaugstākā eglē vienmēr uzkāpu.” Kad uznācis lietus Aija par galvassegu izmantojusi cukura maisu: „Ielocīju vienu stūri iekš otra un uzliek tādu pīķi galvā, lai lietus tek zemē.” Paticis pa peļķēm bradāt, un ziemā bijis tāds sniegs, ka pa kupenu apakšu varēts alas taisīt. Tā kā viņi bijuši trīs bērni, tad vienmēr zinājuši, kā pavadīt laiku.

Sanākuši arī kādi nedarbi. Ķemmējot matus, reiz izlauzusi ķemmei vienu zariņu. Tā kā mammai nedrīkstējis rādīt, tad Aija aiznesusi un aprakusi ķemmi grāvjmalā. Beigās tomēr izstāstījusi mammai, kā tad īsti bijis.

Vēl, kaimiņos dzīvojis mammas brālis ar savu ģimeni, un viņa mājā bijis ļoti skaists zīmulis - zeltīts ar zilām strīpām. Aijai ļoti paticis tas zīmulis, un viņa, aizbāžot zīmuli aiz piedurknes, paņēmusi to un aiznesusi mājās. „Nebija ne pāris stundas, ka kaimiņš atnāca un prasīja, kur zīmulis. Zīmuli es noraku plītī apakšā tai pelnu krāsnī, bet nu bija jāvelk laukā un jāatdod atpakaļ. Tā nu tad bija viena vislielākā blēņa," stāsta Laima.

Vasarā paticis gulēt bēniņos, kur bijis siens un zāģu skaidas. No rīta mamma modina, jo jāiet ganos. „Tik salds miedziņš nāk. Es sapņoju, ka es ģērbjos un ceļos, un skrienu. Pēc laiciņa mamma nāk: „Vēl Tu neesi piecēlusies?” Tā ir, ka dikti bērnam nāk miegs – ko lai dara? ... Un tad jau, kad karš sākās, tad jau kaut kā sajuka tā visa dzīvošana.”

Slauktas govis, piens bijis, cūciņas bijušas, tātad gaļa arī. Cūka kauta reizi gadā, pirms Ziemassvētkiem. Govīm bija arī teliņi, no kuriem sanākušas garšīgas kotletes. Visu ēdienu centās gatavot paši, jo uz veikalu bija jāiet kādi 2 kilometri – pēc ziepēm, sērkociņiem, sāls un petrolejas. Tā kā nav bijusi nedz elektrība, nedz telefona, tad iztikts ar petrolejas lampām. Kad iets uz veikalu, mamma iedevusi nedaudz naudu arī konfektēm, tā saucamajām stiklenēm - cietas, garšīgas konfektes, citas nekad nekādas nav pirktas.

„Vienreiz aizeju uz veikalu pēc rauga, un iedeva mamma naudu arī priekš kompetēm. Atnāku mājā – kompetes ir, rauga nav. Aizmirsu, ka raugu arī jāpērk. Bija jāiet otrreiz.” Kopā bijuši 2 veikali – 2km un 3km attālumā no mājas.

Skolā bijuši 2 skolotāji uz 4 klasēm. 1., 2. klase kopā un 3., 4. klase kopā. Kad uznākuši dziļi sniegi, arī pa nakti dzīvots skolā, jo bijis internāts. Ziemā sanācis braukt uz skolu arī zirga kamanās. Ziemassvētkos dzejoļus skaitījuši gan lielie bērni, gan mazie bērni, lai saņemtu dāvaniņas. Aija noskaita emocionālu dzejoli.

Skolā Aija sākusi iet vācu laikā, sēšklasīgā skolā, kur gājuši arī māsas un brālis. Uz skolu jāiet bijis 6-7 kilometri, bet ziemā tad braukts ar kamanām un bieži palikts internātā. Sestdienās vecāki braukuši pakaļ.

Tēvs bijis vācu armijā un, kad karš beidzās, viņš stāstījis: „Visus nošāva, es viens paliku. Nācu uz māju. Pāri pa mežiem, pa purviem atnācu uz māju.” Pēc tam kādu laiku tēvs bija vēl slēpies, jo nedrīkstējis parādīt, ka bijis vācu kareivis. Pēc kāda laika ģimene paņēmusi vienīgi zirgu, gotiņu, miltus, maizi un devušies no Ropažiem uz Kurzemi. Mājās palikuši pārējie lopiņi, neredzīgā vecmamma un kādi citi cilvēki, kas apmetās mājās „garāmejot”.

Pa ceļam ejot, kādu nakti vācieši gribējuši noņemt ķēvei kumeliņu, bet ķēve ar zviegšanu pamodinājusi visu ģimeni un vācieši kumeļu atdevuši. Kurzemē pie sevis pieņēmis kāds saimnieks. Piektā klase tad apgūta Talsu pusē. Kad nākusi krievu armijas fronte, karavīri paņēmuši visu iesālīto gaļu no koka mucas un gribējuši arī visas dārglietas, pulksteņus, bet bez gaļas nekas cits ģimenei nav bijis, ko dot. Kad fronte pārgājusi pāri, ģimene drīz vien braukusi atpakaļ, bet tēvs palicis Kurzemē, jo tā kā bija dienējis vācu pusē, tad nedrīkstēja rādīties savās mājās. Tad nu māte ar 3 bērniem atbraukusi atpakaļ, vecmamma vēl bijusi dzīva un bijis ļoti grūti – iztikts no vienas gotiņas un kaimiņu palīdzības.

Pabeidzot 7 klasīgo pamatskolu, nav bijis daudz naudas un vasarā strādāts par ganu līdz rudenim, kamēr sniegs uznācis. Tad viena ziema nodzīvota mājās un nākamajā gadā sāktas mācības Bulduru tehnikumā. Pastrādāts Baldonē, iepazīts puisis, kas bijis norīkots no Valmieras, abi atgriezušies Valmierā kopā, jo dārzniecībā bijis vajadzīga vadītāja. Abi apprecējušies. Izaudzinājuši 3 dēlus, pabeigta augstskola neklātienē un uzcelta arī sava mājiņa.